Latviski
Krieviski
 Mums ir patīkami jaunumi. No šī brīža visām Runva vinčām 5 gadu garantija! Garantijas nosacījumi: 1.Vinčai ...
lasīt tālāk
Esam izveidojuši aprakstu par visurgājēja Laplandera pārbūvi, kā arī izveidota atskaite par Arctic Trophy ...
lasīt tālāk
Sadaļā mūsu darbi varat apskatīt jaunākos veikumus ŠEIT
Meklēt


Ceļojumi un maršruti raquo; Arctic Trophy 2013

  

ARCTIC TROPHY 2013

Lapas apakšā fotoalbums un video.

 

Arctic Trophy ir bezceļu braukšanas sacensības / ekspedīcija. Maršruts ved no Dienvidiem uz Ziemeļiem cauri visai Kolas pussalai, kad dalībnieki startē, tie nokļūst apvidū, kur nav sakaru, ceļu, vispār nekā nav – ir tikai mežonīgā Arktikas daba. No vienas puses cilvēki šeit brauc, lai gūtu baudu no kalnainās un kontrastainās dabas, no otras puses – ja jau brauc bezceļos, kāpēc nevarētu salīdzināt, kurš labāks?! Mēs uz Arctic Trophy galvenokārt devāmies, lai smeltos arktiskā skaistuma. Ja apstākļi būs labvēlīgi, pacentīsimies kādam izgriezt pogas, bet pirmais un galvenais uzdevums ir nobraukt visu distanci un nokļūt līdz finišam. Kā mēs gatavojām tehniku šim pasākumam ir aprakstīts rakstā „Manas dzīves lielākā avantūra”, savukārt, visu, kas notika Arctic Trophy, es centīšos izklāstīt šajā nelielajā rakstiņā :)

 

Murgs, kas norisinājās pēdējā nedēļā darbnīcā, nu ir aiz muguras un mēs dodamies Krievijas virzienā.

Komandā:

Es, Arnis Namajuns – Pilots, automašīnas mehāniķis un šī pasākuma organizators,

Mārtiņš Seržants - Mans stūrmanis, ar kuru kopā piedalos Latvijas Trofi reidu čempionātā, vetārsts :). Pilda stūrmaņa pienākumus.

Roberts Čudars – Tūrists. Pirmo reizi šādā pasākumā. Izpelnījās līdzdalību ar labu pavārmākslu. Virtuve viņa pārziņā.

Andris Bite – Tūrists. Arī pirmo reizi šādā pasākumā. Atbildīgais par mantu kārtību automašīnā. Jebkurā brīdī varēja atbildēt, kur atrodas kāda no lietām.

 

Brauciens cauri Krievijai uz ziemeļiem līdz pilsētai Kandalakša ir 1850 km garš. Tur mēs esam pēc 26 stundu brauciena. Diezgan ievērojams sniegums, ja ņem vērā, ka braucām pa Sankt. Pēterburgas – Murmanskas šoseju, kas tikai šogad ir pilnībā restaurēta (agrāk pa šo šoseju ar vieglo auto bija grūti izbraukt)

Ar nodomu ieradāmies dienu iepriekš, lai varētu izgulēt miega badu, kas veidojas pēc tik gara pārbrauciena. Pēdējie 800 km pirms Kandalakšas bija īpaši smagi – taisna šoseja, neviena ciemata, nekā. Labi, ka bija bendzīntanks, kurā uzpildīties.

 

30. augusts

 

Sākam darbus pie auto apkraušanas ar visu vajadzīgo – rezerves daļas, instrumenti, ēdiena kastes, plīts, galds, krēsli, teltis, personīgās somas. Saprotam, ka bagāžas nodalījumā tam visam vietas nav. Ķeramies klāt salonam. Visas brīvās vietas, kur var kaut ko ielikt, tiek izmantotas. Blakus esošajā būvmateriālu veikalā tiek pirkti profili, leņķīši un cilpas, lai ar stropēm var nostiprināt mantas salonā. Tam visam mums vajag gandrīz 5 stundas. Kad auto ir nokomplektēts dodamies pirmajā testa braucienā. Atgādināšu, ka līdz šim brīdim, pēc pārbūves auto ir tikai uzbraucis un nobraucis no piekabes.

Pirmais brauciens sākas ar došanos uz centrā esošo Statoil DUS. Pirmajās sekundēs automašīnā ir kapa klusums, brīdī, kad es pārslēdzos uz ceturto ātrumu, atskan viegla un apmierināta nopūta no Mārtiņa puses. „Laikam jau brauksim!” es ar smīnu viņam atbildu. Uzpildam pilnu bāku (90 l) un divas kannas (40 l) – ar šo mums vajadzētu pietikt pirmajām trijām dienām bezceļa. Ceturtajā sacensību dienā maršruts šķērso apdzīvotu vietu.

Neliela atkāpe, auto būvējot mēs rēķinājāmies ar auto svaru 2 tonnas, sanāca 2,2 tonnas. Es nevarēju iedomāties, ka sacensību rītā uz svariem mans auto uzrādīs 3 tonnas! Tāds bija svars ar visu ekipāžu, mantām, degvielu!

Pēc Statoil apmeklējuma mūsu plāns bija doties līdz Baltajai jūrai (15 km) tādā kā izmeiģinājuma braucienā. Pie izbraukšanas no pilsētas uzdevu nedaudz vairāk gāzes, brīdī, kad iedziedājās turbīna, sajūgs sāka slīdēt. Pārņēma neliels šoks – ko tagad?! Viss izmestais laiks un nauda kaķim zem astes!?

Tiek pieņemts lēmums lēnām un prātīgi aizbraukt līdz Baltajai jūrai. Priekšā asfaltēts ceļš, kas ved stāvā kāpumā. Kāpuma garums aptuveni 2 km J. To ieraugot, es saku – ‘’Ja tiksim šeit augšā un sajūgs nenosvils, Arctic Trophy brauksim!’’ Tikām. Piebraucām pie Baltās jūras, izbraukājāmies pa akmeņiem 1 m diametrā, meiģinājām visādi ņirgāties par sajūgu, bet tas turējās godam. Visi viegli uzelpoja un pie sevis cerēja, ka tas bija pirmais un pēdējais pārsteigums no auto puses.

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, kur jau ir ieradušās arī pārējās Latvijas ATV ekipāžas. Viesnīcā jau notiek īstas dzīres, daži meiģina atrast kopēju valodu ar Somiem un Norvēģiem, kas arī ir ieradušies kuplā skaitā.

Arctic Trophy vienmēr ir bijis kaut kas vairāk nekā sacensības – šeit jūs neatradīsiet automašīnas un sportistus, kas ir gatavoti tikai sacensībām, šeit piedalās cilvēki, kas ir gatavi autonomi nodzīvot tundrā vai mežā nedēļu, bez mehāniķiem, tehniskajām mašīnām un palīdzības.

 

31. augusts.

 

Pirms starta rutīna. Tehniskā komisija, kurā pārbauda tikai drošības aprīkojumu un riepu diametru. Reģistrējamies sacensībām un samaksājam dalības maksu – 600$

Daudzi jautā – kurā klasē mēs piedalījāmies? Atbildu – tajā, kurā visi. :)

Arctic Trophy nav sadalījumu pa klasēm, brauc ar ko gribi. Visas automašīnas ir startā vienlīdzīgas, bet ir divi izņēmumi:

  1. Ja riepas ir lielākas par 38” - + 1 st. pie rezultāta.
  2. Ja ir portālie tilti (ja nav ražotājs paredzējis) + 1 st. pie rezultāta

Mūsu gadījumā viss ok. Riepas 37.5’’ un portālie tilti no dzimšanas.

Pēc Arctic Trophy izbraukšanas es sapratu, ka šim apvidum šie noteikumi pilnībā atbilst. Jo lielāki riteņi, jo vieglāk automašīnai kaut ko nolauzt. 50% distances ir pa akmens segumu, brīžiem akmeņi ir milzīgi un auto mētā pa tiem kā rotaļu mantiņu. Spēcīgākās krievu komandas brauc ar UAZ un Land Rover automašīnām, kurām ir 35’’ riepas.

Pirms starta vakarā visas Latvijas ekipāžas vada navigācijās koordinātes, atšķirībā no Latvijas, tās šeit dod ‘’uz papīra’’ nevis elektroniskā formā. Visiem ir iespēja novērtēt apvidu, kurā rīt mums būs jādodas. Pārsvarā purvi ar lieliem kalniem pa vidu. Uz šīs pozitīvās nots dodamies gulēt.

 

1. septembris.

 

Pasākuma atklāšana un starts notiek Kandalakšas centrā, 200 m no viesnīcas, kurā dzīvojām divas dienas.

Blakus automašīnu un kvadraciklu kolonnām slejas piemineklis tankam T34, viņš iederas šajā kopskatā. Noliekam savu auto kolonnas sākumā, blakus mums nostājas Soms, ar savu Toyotu LandCruiser 73 ar Laplander tiltiem un 42 collu riepām. Pēkšņi mūsu lielais Laplanders palika maziņš un sīciņš, bet tomēr gods stāvēt blakus trīskārtējam Arctic Trophy uzvarētājam :)

Kinoteātrī notiek brīfings, kurā tiek runāts tikai par vienu jautājumu, kā notiks evakuācija, ko darīt ārkārtas gadījumos utt. Uz manu jautājumu, pēc kāda principa ir jāveic maršruts, tiek atbildēts – brauc kā gribi, galvenais tev ir jāstartē punktā Starts un pēc tam jāfinišē punktā Finišs. Jautāju, tad kāpēc vajadzīgi punkti, ko organizatori ir izlikuši pa maršrutu. Atbilde vienkārša – tas ir vienīgais ceļš, vai labāk to saukt par virzienu, jo ceļš tur nekad nav bijis un nebūs :)

Saprotu, ka viss, kas notiks tālāk, būs kaut kas jauns...

 

Startējam no Kandalakšas virzienā uz kalniem, mums vēl aizvien rada bažas sajūgs pie lieliem ātrumiem, bet tiklīdz nokļūstam mežā, viss ir kārtībā, jābrauc lēnāk, zemāki ātrumi – sajūgam mazāka slodze. Tā lēnītēm nokļūstam līdz pirmajam startam.

Priekšā mums prologs - 8 km. Laika norma 8 stundas. Pie sevis nodomāju –tā neko. Atveru otru lapu, rītdienas distance 25 km – laika norma 24 st. Saprotu, jau startā jāliek pazeminātie un tā laikam visas šīs tuvākās trīs dienas.

Startējam ceturtie. Pārbraucam nelielu upīti un uzreiz purvā iekšā. Iet labi, lēnītēm, bet pārliecinoši braucam. Kad paliek smagāk, zēni izlec ārā, jūtams svars, mīnus 250 kg. Priekšā pirmās trīs mašīnas vinčojas purvainā grāvī. Mēs iestādāmies blakus visiem un arī vinčojamies. Atklājam, ka vienlaicīgi nevaram lietot tilta bloķus un vinču, jo tas viss mums darbojas no vakuma. Nekas – vinčojoties bloķu nebūs. Sarotu, ka pie vainas ir dīzeļa vakumsūknis, tas vienkārši nespēj saražot vakumu tik lielos apmēros. Ar visu to tāpat esam pirmie no grāvja ārā. Labs sākums. Kādus 2 km nobraucam kā pirmie, tad spogulī redzu, ka tuvojas UAZ. Jābrauc pa akmeņiem, max ātrums, ko varu šeit attīstīt ir 10 km/h. Nežēlīgi mētā, jo katrs akmens ir no 50 – 100 cm diametrā. Kāds mums bija pārsteigums, ka UAZ mums pagāja garām ar ātrumu 30 km/h. Tam vienlaicīgi uz zemes atradās 1 vai divi riteņi no četriem. Pat ar savu sporta auto, kas palika Rīgā, pa šiem akmeņiem ar tādu ātrumu nebrauktu. Vēlāk nometnē noskaidrojām, ka šim UAZam vērtība ir ap 30 000Eur. Tad man jautājumu vairs nebija :)

Tieši tāpat mani pārsteidza soma Toyotas ātrums pa akmeņiem. Kad uzzināju, ka viņa amartizātoru un atsperu vērtība vien ir 5000 Eur, arī tad man jautājumu vairs nebija. Sapratām, ka šajā kategorijā mēs viņiem krietni zaudējam ar savām lāgu atsperēm un parastajiem OldManEmu amartizātoriem par 500 Eur :)

Prologa finišā kļūda navigācijā un mēs nobraucam no distances un uzbraucam kalnā. Lai no viņa tiktu lejā, mēs pazaudējam aptuveni stundu. No 18 automašīnām finišā esam 7, stundu zaudējam līderim.

Nometne atrodas pie upes skaistā vietā, telefonam zona nav, kaut gan no Kandalakšas atrodamies tikai 45 km. Būvējam nometni, taisam vakariņas. Visā nometnē notiek remontdarbi, pat kvadracikli, 8 km distancē ir spējuši saplēst riepas, izraut šarnīrus un sadedzināt sajūgus. Mums viss ok, tikai satrauc tas, ka vakuma trūkuma dēļ 100% nestrādā tiltu bloķētāji.

Rīt smagākā diena visās sacensībās, 25 km posms. Organizatori brīdina, lielākā daļa noteikti brauks ilgāk par 10 stundām. Gaidot no rītdienas visu to labāko, dodamies pie miera.

 

2. septembris.

 

Rīts sākas agri, jo bijām sarēķinājuši, ka savākt savu nometni mums prasa ap 1.5 st. Iekļaujamies 2 st. Redzam, ka pa nakti ir ieradušās vēl daudzas mašīnas no pirmā posma. Dodamies pie tiesnešiem uz startu. Nometnes vidū norokamies, netīšām. Defektu pārvēršam par Efektu un nodemonstrējam visiem savas vinčas ātrumu, visiem tas patīk :)

Starts apgrieztā secībā, tāpēc visi, kas finišējuši naktī, startē pirms mums, kurš neizgulējies, kurš līdz galam nesaremontējies. Starts, nobraucam 10 m un jau priekšā mums viens sēž, meiģinām apbraukt, izdodas. Pēc 30 metriem atkal viens sēž, aizņēmuši visas labākās vietas!

Sāku pārdomāt braukšanas stratēģiju. Apgabals ir purvains un cauri purviem vijas mežu sili. Lielākā daļa dalībnieku laužas cauri mežu siliem, pa vienu vai otru pusi purvam. Tā kā mežā ir saknes un apvidus ir purvains, starp kokiem mašīnas sastrēgst. Braukt pa purvu var tikai kvadracikli. Nolemju braukt pa visurgājēju pēdām. Tie purvā ir izstūmuši ejas, kuras ir pilnas ar ūdeni. Kvadracikliem tās dažkārt ir par dziļu, tāpēc tie no tām izvairās – savukārt mani tās pilnībā apmierina :) Dažkārt braukšana pa šīm ejām ir tīrā bauda. Apakšā ciets akmens, ūdens dziļums no 0.70 -1.5 m.

Šādi mēs eksperimentējām ar apvidiem visu rītu līdz pusdienlaikam. Dažreiz pat atļāvāmies pārāk daudz – braucām pa kvadraciklu takām. Jau vienu brīdi radās pārliecība, ja jau kvadras te izbrauca, tad mēs arī varēsim :). Otrā diena sākās mums labi, braucām jau četras stundas un visus savus konkurentus bijām apdzinuši, priekšā mums bija tikai soms un kvadracikli. Jūtam, ka smagā purvu disciplīna ir mūsu jājamzirdziņš, šeit mēs varam lielāko daļu konkurentu krietni apdzīt. Tas ir jāizmanto, visticamāk tālāk, kad sāksies akmeņainie posmi, mēs vairs nespēsim šiem braukt pa priekšu. Šķērsojām kārtējo purvu, kurš bija ap 2 km garš, pēkšņi sajutu, ka auto vairs neiet. Mārtiņš izkāpa un secināja, ka mums griežas tikai aizmugurējais tilts. Šajā brīdī atceries visu par evakuāciju, par ārkārtas gadījumiem, kurus organizatori pieminēja sapulcē... Kartē skatoties, mēs esam 60 km no Kandalakšas. Ar aizmugurējo piedziņu un vinču mēs viņu spētu sasniegt pēc dienām piecām... :)

Šajā brīdī mēs atmetām visas domas par sportisko rezultātu šajā pasākumā. Paskatoties apkārt, līdz pat horizontam tu redzi tikai purvus, kalnus un mežus. Skatoties kartē, saproti, ka te nav ceļu vai kādas citas infrastruktūras, ar kuras palīdzību tevi varētu izdabūt ārā. Vienīgais glābiņš ir organizatoru GTS (kāpurķēžu tehnika), kas var meiģināt tevi izvilkt līdz kaut kādai sausākai vietai.

Tiek pieņemts lēmums atrast sausāku vietu, kur iespējams mēs pavadīsim turpmākās pāris dienas. 300 m attālumā tiek noskatīts ainavisks pauguriņš ar pietiekamu vietu mašīnai, teltīm un lielajai nojumei, kas mums ir līdzi tieši šādiem gadījumiem :). Viss tiek izkrāmēts no auto, jo rezerves daļas un instrumenti ir kravas nodalījuma apakšā. Sākās remonta darbi, to daru es ar Andri. Pa to laiku Mārtiņš precizē mūsu koordinātes, pieraksta tās uz lapiņas un saraksta visu informāciju, kas jāzina organizatoriem par mums:

Ekipāžas numurs 13., tehniskas dabas problēmas – palikusi tikai aizmugurējā tilta piedziņa. Vinča strādā. Remontējamies. Ja līdz vakaram nesaremontēsim, tad rīt no rīta sākam kustību uz Kandalakšu.

Šādu lapiņu nododam nākošajai ekipāžai, kas pēc 30 min iet gar mums 300 m attālumā. Redzot, ka mēs esam salūzuši, ekipāžu stūrmaņi paši nāk pie mums un pieraksta mērījumus, ko rāda viņu GPS iekārtas. Laikam tikai šajā brīdī es tā pa īstam sapratu, cik nopietna ir situācija. Mēs varam palikt vieni paši apvidū bez sakariem, kur jebkura trauma, lūzums, pušums vai brūce cilvēkam var radīt dzīvībai bīstamu situāciju. Turpmāk visas darbības ar ‘’kuvaldu’’, cirvi un haidžeku tiek izpildītas ar divkāršu uzmanību.

Sadales kārbas mehānisms pa šo laiku daļēji tiek izjaukts, izrādās, pie vainas ir mehānisms, ar ko tiek pieslēgts priekšējais tilts. Pateicoties nejaušam tehniskas veiksmes momentam izdodas pilnpiedziņas mehānismu saslēgt. Jāizdomā tikai veids, kā viņu nožņaugt, lai pie slodzes maiņām tas neizlec ārā. Tāds risinājums tiek atrasts – un tanī brīdī pavīd doma: ‘’Eu! Mēs taču vēl varam piedalīties Arctic Trophy!” Lai šī doma piepildītos, vēl jāizdara daudz – jāizjauc kabīnes grīda, lai varētu saskrūvēt sadales kārbas mehānismu, pie tā visa jācenšas nepazaudēt visādas mazas atsperītes, distancerīši un vēl visādi sīkumi, bez kuriem tas viss nestrādās. Darbojas visi, divi cilvēki no apakšas pietur, viens no augšas skrūvē, ceturtais padod vajadzīgos instrumentus – viss kā operāciju zālē J Pēc trīs stundām cītīga darba vācamies kopā un dodamies ceļā. Priekšā vēl 10-12 km bezceļa. Daži purvi ir palikuši atmiņā, kā ļoti viltīgi un slapji. Viens no tādiem bija ap 1km garš, kuru mums izdevās daļēji nošķērsot. Kad bijām norakušies, sapratām, ka apkārt ir akači līdz 2 m dziļumam. Krievu ekipāžas zināja šīs vietas un tāpēc apbrauca ar gandrīz vai 1 km līkumu caur pauguriem un mežiem. Savukārt mēs izpildījāmies ar kevlara šņoru pagarinātājiem 200 m garumā. Mehāniskās vinčas risinājums šai mašīnai ir ļoti piemērots, vinčojoties cauri akačiem ar otro pazemināto, mašīna iegrimst 1 – 1.3 metru dziļumā, bet pateicoties tam, ka riteņi griežas vienādā ātrumā ar vinču, tā veiksmīgi pārvar jebkuru dziļuma akaci. Ar visu to, mums purvu izdevās šķērsot ātrāk nekā krievu ekipāžām. Kad līdz finišam bija palikuši 3 km, apdzinām tās ekipāžas, kurām mēs bijām nodevuši savas SOS lapiņas. Finišā iebraucām kā ceturtā ekipāža no automašīnām, kas vispār bija finišējušas. Trīs stundas aiz līdera soma. Tieši tik, cik bijām pavadījuši remontējot auto. Kopējais pavadītais laiks distancē 9 stundas.

Ir septiņi vakarā, tas aiz polārā loka nozīmē, ka saule vēl ir augstu. Jūtam pacilājumu, ka esam pieveikuši vienu no grūtākajiem posmiem Arctic Trophy, brīdi papriecājamies un tad ķeramies katrs pie saviem pienākumiem. Andris koordinē mantu izkraušanu, Roberts ķeras klāt vakariņu pagatavošanai, es veicu auto visu mezglu vizuālo pārbaudi – ir norautas dažas šļaukas, bloķi arī vairs negrib slēgties, tāpēc aizmugurējais tiek saslēgts manuāli uz 100%. Tā darbojoties paiet viss vakars, netālajā upē kāds ir noķēris sīgas (lašveidīgas zivis), tiek pagatavota zivju zupa. Vakara gaitā pie ugunskura tiek pārrunāti piedzīvojumi ar citām (krievu, norvēģu, somu) ekipāžām, visiem ir gājis jautri. Tiek iedzerts šņabis ar evakuācijas komandu, kas ieradās šeit ar GTS (60-to gadu armijas kāpurķēžu visurgājējs amfībija), tiek dzerts par to, lai rīt nevajadzētu viņu palīdzību. Viņiem pašiem ceļš uz šejieni nebija nemaz tik viegls, šie pavadīja 4 stundas purvā, kurā bija iestiguši. Tikai pēc 5 baļķu piesiešanas pie kāpurķēdēm, viņiem izdevies tikt ārā. Izrādās rīt mums būs jābrauc tur, kur šie šodien sēdēja :). Ar ovācijām tiek sagaidītas ekipāžas, kuras jau ierodas nakts melnumā. No 18 ekipāžām otrā etapa finišu sasniedza 7 ekipāžas, kur ir pārējās vienpadsmit, varam tikai minēt. Evakuācijas GTS būs daudz darba.

Ap pl 01:00 naktī dodamies gulēt.

 

3. septembris.

 

Ap pl. 08:00 no rīta finišā ierodas viena no ekipāžām, šī finišēja 2 min. līdz kontrollaika beigām! Neticama veiksme, tomēr varu iedomāties, kā šai komandai pēc 24 h pavadīšanas purvā būs pēc 2 h doties nākamajā posmā. Es viņus neapskaužu.

No rīta starts pl. 10:00. Mums priekšā 35 km purvu, akmeņu un vēl visādas jautrības – laika norma 8 stundas.

Startējam piektie, mums pa priekšu aizbrauc divi UAZ auto, viens nenosakāma veidojuma agregāts ar 40 collu riepām un norvēģi ar Toyota 70. Šīs ir komandas, kuras mēs esam apdzinuši. Aiz mums rindā stāv norvēģis ar G klases mersedesu, ‘’spicais’’ krievu bobiks un nepārspējamais soms. Attiecīgi, viņi ir pirmie trīs pēc divu dienu rezultāta, bet mūsu rezultāts ar norvēģa G klasi ir diezgan līdzīgs – mūs šķir viena minūte.

Startējam un braucam uz visiem 100%. Mēs varam cīnīties par pirmo trijnieku – šī doma spārno :)

Auto brauc labi pa purvu, bet tikko sākas akmeņi, tā visi ārzemnieki un spicais bobiks mūs apdzen. Purvos mēs visiem, izņemot somu, pabraucam garām kā lielie. Aiz katra purva ir 300m – 2 km akmeņaini posmi, kur mūs atkal konkurenti apdzen, bet prieki viņiem nav ilgi, kad esam nobraukuši 5 km distances, sākas garu purvu sērija, kur mēs visiem, atkal izņemot somu, ieliekam pamatīgu ‘’kloķi’’. Aptuveni 2 stundas braucam vieni paši, pa priekšu mums ir lauzušās tikai kvadraciklu komandas un nenoķeramais soms – viņš purvos brauc tikpat labi kā mēs, bet pa akmeņiem tas ir spējīgs pārvietoties 5 reizes ātrāk. Esam nobraukuši pa purviem ap 20 km, un tad sākas rallij-reida posms, kurš būtu vairāk piemērots dakārai būvētam Oscaram vai Pajero. Pēc kartes spriežot, šādi apstākļi būs visus pēdējos 15 km. Spiežam no vectētiņa Laplandera visu ko var izspiest, kabīnē viss lido pa gaisu, uz katra pampaka auto mētā tā, ka liekas tūlīt tas sadalīsies reizinātājos. Max ātrums 30 km/h. Kvadras mums paiet garām ar ātrumu 60 – 70 km/h. Jau pēc brīža klāt ir norvēģi ar G klasi un arī norvēģi ar Toyotu 70. Arī spicais bobiks mūs apdzen.... Finišā ierodamies kā piektie. Laiki ir diezgan līdzīgi, un tas mūs dara bažīgus. Pirmais piecinieks brauc ļoti līdzīgi, tikai tehniskas neveiksmes var kādu no šī piecinieka izmest.

Posmā pavadītais laiks ap 4 stundām, diezgan labi, atliks pietiekoši daudz laika, lai aizbrauktu līdz pilsētai Kirovska, kur paredzēta viena brīva diena.

Pēc triju dienu pārtraukuma iebraucam telefonu sakaru zonā, visiem telefoni karsti. Jāsūta īsziņas tuviniekiem.

Kirovskā ierodamies vakarpusē, kur rezervējam numuriņus glaunākajā pilsētas viesnīcā „Primorje” . Kirovska ir kūrortpilsēta, ziemā te brauc daudz kalnu slēpotāji. No viesnīcas logiem paveras fantastisks skats uz Hibīnu kalniem. Vakarā dodamies uz viesnīcas restorānu, kur satiekam citu ATV komandu no Latvijas. Tiek pasūtīti dārgākie ēdieni un auksts šņabis – šī lieta ir jānosvin.

 

4. septembris.

 

Brīva diena Kirovskā.

 

5. septembris.

 

Ceļamies agri, jo mums vēl priekšā pārbrauciens 30 km garumā uz starta vietu. Braucam no Kirovskas tieši Hibīnu kalnos, pa upes ieleju ceļš ved kalnos augšā. Starta vieta ir kalnu pārejā, šeit atrodas MČS glābēju bāze, kā arī neliels viesu nams. Apkārtne ļoti skaista- upe, kalni, vienkārši neaizmirstami. Līdz startam vēl 40 min. un mums ir laiks aplūkot rezultātus. Mēs esam piektā vietā, 1 min no ceturtās vietas un 20 min no trešās vietas. Tas viss ņemot vērā, ka līdz šim distancē pavadītais laiks ir 15 stundas! Bet mēs nebēdājam, priekšā vēl 3 gari posmi, viss vēl var mainīties.

Uz starta stāv ļoti daudz ekipāžas, liela daļa ir saremontējusies un tikusi ārā no purviem, kopā ir 15 automašīnas un 15 kvadracikli.

Mūsu kārta startēt, spiežam no Laplandera visu ko varam izspiest, nesamies nežēlīgā ātrumā – 40 km/h J Lai uztvertu apstākļus, aprakstīšu Jums tos šādi: Iedomājaties Latvijas meža ceļu, kuram pamatā ir smilts. Tas ir pietiekoši plats, var izmainīties divas smagās automašīnas. Ceļa segums nekad nav līdzināts vai grēderēts, pieļauju, tehniski tas nav iespējams, jo no smilšu seguma dažreiz rēgojas ārā akmens plātnes, kas ir aptuveni 2-3 m diametrā, jebkurš grēders šeit nolauztu savas lāpstas. Tā kā šis ceļš netiek kopts, lietus laikā izskalojas smilts no ceļa vietas un ceļš paliek viļņveidīgs, tā, ka braucot ar 60 km/h, automašīna visu laiku palecas kā pa tramplīnu. Turklāt arī akmeņi tā vien tīko pārsist tilta karteri, jo tie no zemes lien ārā pat līdz 50 cm. Tāpēc, lai nesāktu lēkāt pa tramplīniem, kam Laplanders galīgi nav piemērots, vismaz ar šo piekari, braucam savā maksimālajā ātrumā. Ilgi nav jāgaida, kad viss pirmais četrinieks mums paiet garām. Bauda bija noskatīties kā somu un norvēģu automašīnas ik pa brīdim atraujas no zemes ar visiem četriem riteņiem.

Pēc brīža viena no skaistākajām vietām Arctic Trophy laikā- brauciens gar ezeru, kur 5 km garumā jābrauc pa tā akmeņaino krastu, šķērsojot neskaitāmas upītes un strautus, kas ietek šajā ezerā.

Tālāk iebraucam mežā. Tur visu laiku jābrauc pa akmeņainiem ceļiem, ik pa brīdim jāšķērso kāds mazs purvs. Interesanti ir tas, ka šis tiešām ir ceļš, kuru visticamāk izmanto smago pilnpiedziņas auto šoferi, lai šķērsotu Hibīnu kalnus. Daži no purviem bija diezgan viltīgi, dažos nācās arī vinčoties. Pēc 2 stundu brauciena esam nonākuši līdz upei, kuru kvadracikli cenšas šķērsot pa sagruvušu tiltiņu. Mašīnu svaru tas neizturēs. Braucam vietā, kur upe ir dziļa, bet straume nedaudz lēnāka. Dziļums ir ap 1 metru, straume samērā stipra, iespējams manu sporta automašīnu, kas sver 1,7 tonnas, tā būtu aiznesusi, bet šoreiz Laplandera mīnuss- lielais svars, nostrādā kā pluss, mēs viegli tiekam pāri. Redzot, ka viegli šķērsojam upi, aiz mums to meiģina darīt somu kvadraciklisti. Viens to paveic veiksmīgi, otru aiznes straume. Pēc nostāstiem sapratu, ka citi kvadraciklisti ir metušies upē un kopīgiem spēkiem to ir noturējuši. Kā vēlāk uzzinājām, 3 gadus atpakaļ šeit viens no krievu kvadraciklistiem pazaudēja savu moci. To izķeksēja tikai pēc 200 m, kur tas bija ieķēries kokos. Lieki piebilst, kas notiek ar kvadraciklu, kad tas 100 m ir kūleņojis pa kalnu upes krācēm.

Aptuveni 20 km pēc upes braucām pa ceļam līdzīgu veidojumu, kas šķērsoja simtiem strautu, upīšu un seklu purvu. Braucās veiksmīgi, nevienas vinčošanās, bet tas nozīmēja tikai vienu, ātrajām ārzemnieku mašīnām šajā posmā ir priekšrocības. Pie finiša noķeram ceturtās vietas ieguvēju – G klases mercedesu, tas iestrēdzis upē tieši pirms finiša. Mēģinam to apdzīt, bet neizdodas, finišējam tieši aiz viņiem.

Pēc ceturtā posma ir jauns trešās vietas ieguvējs – norvēģis ar Toyotu LandCruiser 70. Ceturtajā vietā G klases mercerdes, arī no Norvēģijas. Mēs piektie, 1 min aiz G klases mercerdesa.

Pēc finiša 40 km pārbrauciens līdz Murmanskas šosejai. Tas bija ļoti garš pārbrauciens, visu laiku rises, purvi un kalnu ceļi. Šis mierīgi varēja būt vēl viens sacensību posms. Šeit mums radās teiciens: ‘’Ja esi nofinišējis posmā, tas nenozīmē, ka sacensības ir beigušās.’’ Tā arī bija, ja mums būtu kādas tehniskas problēmas, līdz pārbrauciena finišam būtu neiespējami nokļūt.

 

6. septembris.

 

Esam ieradušies uz piektā posma startu. No šīs vietas līdz Barensa jūrai ir ap 80 km. Mums turpmākās divas dienas būs jādzīvo 100% tundrā, kur nav koku, ir tikai sopkas (pauguri) purvi, kalni un akmeņi. Esmu tundrā bijis tikai vienreiz un toreiz bija bieza migla, neko īpaši daudz nevarēja saskatīt, tāpēc nezināju, ko sagaidīt.

Starta rīts ir saulains un patīkams, temperatūra ap 15 grādiem. Dodamies trasē, un jau no pirmajiem trases metriem saprotam, ka atkal būs jākratās pa akmeņiem, tas mums atvēsina prātus par rezultāta sasniegšanu. Un labi vien ir, jo tas, ko mēs ieraudzījām aiz kalna, lika mums visiem pateikt – VAU!!! Bildēs un video to nevar atainot, to laikam arī nevar aprakstīt, bet centīšos. To, pār ko mēs braucām, gluži nevar nosaukt par kalniem, tās ir sopkas – lēzeni kalni, kuru augstumu starpība var sasniegt pat 100 m. Esot vienā sopkā, tu redzi nākošo, kur 5-10 km attālumā, redzamas dalībnieku automašīnas, kuras brauc pa slīpumu. Visapkārt 100 ezeru un upīšu. Ceļš mainās no tāda, kur varētu pabraukt ar žiguli, līdz tādam, kur jāpavinčojas. Bet vinčoties jau nav aiz kā, koku nav. Ir tikai akmeņi. Tos arī izmanto daļa dalībnieku. Beidzot arī mēs varam izmeiģināt savu enkuru, kuru vedām sev līdzi visus 300 km bezceļa. Posms ir 80 km garš un vidējais braukšanas ātrums ir diezgan augsts – 15 km/h. Pēc 3 stundām sopkas jau sāk pārvērsties par kalniem un slīpumi brīžiem jau paliek par stāvu mūsu augstajai mašīnai. Visa komanda ik pa brīdim salien uz viena vai otra mašīnas sāna, lai auto neapgāztos. Standarta automašīnas ar 35 collu riepām šos slīpumus veica bez liela stresa. Aptuveni 15 km pirms finiša sastopam vienu no Latvijas ATV braucējiem. Šim saplīsusi dzensiksna, tā kā saprotam, ka šajā posmā par rezultātu varam necīnīties, piekrītam šo paņemt šņorē. Tā kā apvidus ir ļoti akmeņains un brīžiem ir jāpārvar lieli slīpumi, iedodam kvadraciklistam sava stūrmaņa sarunu iekārtu, lai es varētu kontrolēt, kas ar viņu notiek. Tas bija pareizs lēmums, jo bija momenti, kad ATV gandrīz apgāzās. Kaut arī Laplanderam ir uzstādīts jaudīgs dīzelis un auto iet kā traktors, tomēr kvadracikls aizmugurē ir neaptverams enkurs. Vairākas reizes nācās kabināt to nost, stumt, vinčoties. Sasniegt finišu nenācās viegli, bet mēs to izdarījām, kaut vienā brīdī es jau biju gatavs ATV kabināt nost, jo pabraukt bija grūti. Finišā izrādījās, ka esam atbraukuši tikai stundu aiz līderiem. Tas nozīmē, ka bez ATV astē būtu šos iedzinuši, bet tas vairs nemaina lietas būtību, visi Latvieši ir kopā nometnē pie Barensa jūras un skats, kas paveras apkārt, ir vienkārši neaprakstāms. Klinšu iekļauta pludmale, klāta gan ar akmeņiem, nevis smiltīm, bet tas nemazina daili. Netālu redzam smilšainu pludmali, nolemjam uzbūvēt nometni un tad doties uz to. Roberts pa dienu ir krietni nostaigājies, tāpēc paliek nometnē un taisa ēst. Mēs dodamies pa akmeņiem uz smilšaino pludmali. Ja ūdens temperatūra būtu 20 C, tad šī vieta atgādinātu Kanāriju salas. Nevienam nav divu domu, ja esam tik tālu tikuši, tad ir jāizpeldas. Ūdens ir ap 10 C auksts, no peldes sanāk vien ātra ieniršana un ātra izskriešana ārā.

Vakars ir uz pacilāta viļņa, tikai 8 mašīnas no visām ir spējušas sasniegt Barensa jūru. Visi Latvieši ar kvadracikliem un mēs ar auto esam šeit, plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Viss ir tik labi, cik vien var būt.

Rīt ceļš caur tundru atpakaļ uz vietu, kur startējām šorīt. Maršruts ir nedaudz cits, kā braucām šurp.

 

7. septembris.

 

Rezultātus precīzi nezinām, bet nojaušam, ka mūs no 3 vietas šķir 1 stunda. Tikai konkurentu tehniskas ķibeles gadījumā mēs varam pakāpties uz 4 vai 3 vietu. No otras puses, mums nevajadzētu arī bēdāties – primārais uzdevums, nofinišēt Arctic Trophy gandrīz ir izpildīts, tikai jānofinišē šajā pēdējā posmā.

Rīts ir nedaudz apmācies un mitrs. Izskatās, ka līs lietus, tas braukšanu pa slīpajām, akmeņainajām nogāzēm varētu padarīt daudz jautrāku. Startējam un meiģinām turēt tempu, jau pēc 1 km maršruts no kalna ieved upes ielejā. Tur visas mašīnas izstiepjas garā kolonā, jo lēzeni braukt var tikai pa upes krastu. Tā kolonā nobraucam kādu kilometru, mēs zinām, ka izejā no upes izveidosies šaura eja starp kalniem, tur nebūs iespējas kādu apdzīt. Izlemjam rīkoties, kamēr esam uz upes. Pa labo malu, pāri pauguriem un akmeņiem mums izdodas apdzīt uzreiz 5 automašīnas. Izvirzamies kolonas vadībā. Pāris kilometrus braucam kā pirmie, tad soms mūs apdzen. Jau pēc brīža tas meiģina pārvarēt 40 grādu slīpumu, abiem stūrmaņiem stāvot uz sliekšņiem. Mēs viņu veikli apdzenam pa kreiso pusi, pa labāku trajektoriju, un atkal esam kolonas priekšā. Somam mana zīmēšanās nepatīk, un šis demonstratīvi palido man garām, tieši vietā kur krustojas GTS sliedes. Zinu, ka viņš iebrauc purvā, kurā mēs jau vakar bijām. Biju noskatījis citu vietu, kur šo purvu var apbraukt. Tāpēc griežam strauji pa kreisi, braucam pāri upei un kalnā augšā. No kalna augšas redzam, ka soms purvā vinčojas. Pārējie pamana manis izvēlēto maršrutu un dodas aiz manis. Nobraucam no kalna, izbraucam cauri mazam purvam, šķērsojam upi un esam somam priekšā kādus 500 m. Labā garastāvoklī, ka atkal smagajā posmā esam visiem ielikuši ‘’kloķi’’, nobraucam 5 km. Sākas nākošā purvu sērija, no kurām vakar vilkām ārā citas krievu ekipāžas. Visas labās trajektorijas ir izmīcītas un grūti saprast, kur braukt. Viens nepareizs lēmums un mēs esam norakušies. Tiek lietā likts enkurs, paiet kāds brīdis un aizmugurē jau parādās soms, arī viņš norokas. Tā, ar enkuriem vinčojoties mēs tiekam līdz nākošajam purvam, kur iebraucam kā pirmie. Purvs neliels- 100 m garš, bet ļoti mīksts un dziļš. Braucot pāri norokamies. Kamēr meiģinām vinčoties arī pārējie piebrauc, visi norokas. Tos, kuri smagāk norakušies, citi izmanto kā enkurus, citi izmanto savus enkurus, mēs arī. Esam ierakušies tik dziļi, ka enkurs raujas ārā, cenšamies striķi aplikt ap akmeņiem, neviens nav tik liels, lai mūs noturētu. 150 m attālumā no mums ir klints, iešaujas prātā doma, vinčoties aiz tās, bet tas viss aizņems daudz laika. Lūdzam palīdzību norvēģiem. Tikai sasienot divas automašīnas kopā, izdodas noturēt mūs, lai izvinčotu, laikam purvā bijām atdūrušies uz kāda akmeņa. Šajā brīdī mūsu mazais triumfa brīdis beidzās. Tālāk maršruts ved pa kalnainiem akmeņainiem ceļiem, kur mūsu auto nespēj cīnīties ar skandināvu amartizātoriem. Tāpēc turējāmies savā piektajā vietā aiz pirmā četrinieka, kas tieši tāpat kā mēs vairs nekur nesteidzās – galvenais visiem veiksmīgi nofinišēt. Tā mēs arī nobraucām atlikušos 50 km vienā kolonā, baudot ainaviskos skatus.

Finišā pārņem neviltots prieks, no visiem saviem startiem šajos 13 gados dažādās sacensībās, šis laikam bija visemocionālākais.

Vakars pie skaista ezera ar kopēju ugunskuru. Visi dalībnieki beidzot vienkopus, arī tie, kurus mēs nebijām redzējuši vispār, jo tie salūza jau pirmajos posmos. Šņabis tiek lietots neticamos tempos, dzer pat tie, kuri iepriekš to nedarīja. Roberts vāra dažādus ēdienus, jo nu var izlietot visas rezerves, tās vairs nebūs vajadzīgas. Vakars pie kopējā ugunskura ievelkas ilgi pēc pusnakts, tiek runāts par to kā gāja, un par to, kas mūs sagaida nākošgad. Uz manu jautājumu par 2014. gadu, organizators atbildēja – ‘’Nu nezinu, varbūt’’. Bet jau divas nedēļas vēlāk, satiekot viņu Rīgā, viņš teicās, ka viss notiks.

Tāpēc uz tikšanos Arctic Trophy 2014. sportistu klasē vai tūrisma klasē, kas tiks rīkota pirmo reizi Arctic Trophy pastāvēšanas vēsturē, tieši pateicoties Latviešu ieteikumam.

 


 
 
Tālrunis: +371 29458000
Darba laiki: Pirmdiena līdz piektdiena - 09:00 līdz 17:30
Sestdiena - slēgts
Svētdienas - slēgts
Par jebkuru jautājumu kontaktējiet 4x4veikals@gmail.com
© 2009 visas tiesības reģistrētas SIA ATV centrs.
Informāciju no šīs lapas publicēt atļauts tikai ar īpašnieka
rakstisku atļauju.
Valid XHTML