Latviski
Krieviski
 Mums ir patīkami jaunumi. No šī brīža visām Runva vinčām 5 gadu garantija! Garantijas nosacījumi: 1.Vinčai ...
lasīt tālāk
Esam izveidojuši aprakstu par visurgājēja Laplandera pārbūvi, kā arī izveidota atskaite par Arctic Trophy ...
lasīt tālāk
Sadaļā mūsu darbi varat apskatīt jaunākos veikumus ŠEIT
Meklēt


Ceļojumi un maršruti raquo; Arctic Challenge 2012


Šā gada augusta sākumā desmit Latvijas ceļotāji ar kvadracikliem sasniedza ciematu Krasnoshelje.

Ciemats Krasnoshelje:

Lielākais ciemats aiz polārā loka, uz kuru nav ceļu no pārējās civilizācijas.

1928. gadā Kolas pussalas pamatiedzīvotāji Komi izveidoja ciematu Krasnoshelje, kas tulkojumā nozīmē ‘’sarkanā aiza’’. Tas pateicoties sarkanajām smiltīm, kas stiepjas 10 km garumā gar upi. Šī vieta ir unikāla ar to, ka 200 km apkārtnē ir tikai purvi un klinšaini kalni, toties šeit ir ciets un līdzens pamats zem kājām, kur viegli var būvēt mājas un izveidot infrastruktūru. 

Ciematā dzīvo ap 500 iedzīvotāju. Agrāk, kolhoza laikos, te bija viena no lielākajām ziemeļbriežu audzēšanas saimniecībām Kolas pussalā. Šobrīd arī šis arods tiek piekopts, bet jau daudz mazākos apmēros. Cilvēki dzīvo naturālajās saimniecībās, visu vajadzīgo izaudzē paši, naudu, kas nepieciešama pārējām lietām, katrs nopelna kā māk. Paša ciemata infrastruktūras nodrošināšanā strādā ap 50 cilvēki – banka, veikali, pasts, ceptuve, bērnudārzs un skola, dīzeļelektro stacija, visurgājēju šoferi utt. Kad uzbūvēs baznīcu, šeit būs arī mācītājs. Pārējie iztiku nodrošina, attīstot dažāda veida uzņēmējdarbības formas – apkalpo ziemas tūristus ar sniega motocikliem, vasarā uzņem zvejniekus un medniekus kas atlido ar helikopteriem, vasaras laikā liela daļa cilvēku dodas purvos lāceņu (ogas) meklējumos. Par vienu kg, šo ogu uzpircēji maksā 100 RUB (1,7 Ls) Uzpircēji ogas pieņem atlidojot ar helikopteri! 

Stāstam par ogu lasīšanu var atvēlēt mazu atkāpi:

Viss ciemats zināja, ka 10 kvadracikli no Latvijas centīsies līdz viņiem aizbraukt. Bet mazs bija tādu, kas tam ticēja. Neticēja arī sieviete, kurai vajadzēja mūs uzņemt un gatavot mums ēdienu 2 dienu garumā. Tā vietā lai mūs sagaidītu, viņa aizbrauca ogās.Bija novākusies kārtēja ogu lasītāju grupa, kas ar padomju laiku GTS(kāpurķēžu visurgājējs) devās ogu lasīšanā. Tā kā tuvākajos purvos ap ciematu visas ogas jau novāktas, viņiem nekas neatlika, kā doties ogot ar 11 tonnu smagu visurgājēju. Šāds ogu lasītāju desants dodas ogās vismaz uz trijām dienām – jo visurgājējs spēj pārvadāt 3 tonnas kravas. Lai pasākums būtu rentabls, ogas tiek lasītas tik ilgi, kamēr kāpurķēdnieks ir pilns.

Mani personīgi pārsteidza jaunatne, kas dzīvo Krasnoshelje. Cik ir būts Krievijas ciematos un sādžās, visa jaunatne ir aizbraukusi, palikuši tikai vecīši. Turpretī šajā ciematā ir gan bērni, gan jaunieši. Redzams, ka ciemats attīstās, valdība ir uzbūvējusi jaunu skolu un bērnudārzu, par elektrību cilvēki maksā tikpat cik citi Krievijas iedzīvotāji, pārējo dotē valsts. Un miers, kas te valda, laiks burtiski šeit ir apstājies. Nokavēt var tikai dažas lietas – izslaukt govi un ziemā atvest degvielu. 

Elektrība pl. 24:00 tiek izslēgta, atkal tā parādās pl. 07:00 no rīta. Katram mājās ir Hondas vai kāds cits labas markas ģenerators, gadījumā ja vajadzīga elektrība nakts laikā. Kilometru no ciemata atrodas ģeneratoru māja. Pagājušā gadsimta vidū šeit tika uzstādīti Krievijā ražoti dīzeļģenerātori, kas katrs bija mikroautobusa izmēros. Astoņdesmitajos gados uzstādīja čehu stacijas, kas strādāja līdz 2010 gadam. Tagad stāv divi glauni Volvo dīzeļi, katrs spēj attīstīt 300 kw jaudu. Tie tiek darbināti pamīšus, lai laicīgi veiktu apkopes. Ciemats vidēji patērējot 100-150 kw stundā. Uz jautājumu, kāpēc ģeneratoru radītais siltums neapkurina mājas vai nesilda ūdeni, atpakaļ saņemam izbrīnas pilnus skatienus un pretjautājumu: „A, kapēc?” Saprotam, ka Krievijā jautājums par energoresursu 100% izmantošanu vēl ir tālu aiz kalniem. Tā kā dažiem no mums darbs ir saistīts ar energoefektivitāti, paskaidrojam, ka siltums, ko rada ģeneratori spēju apkurināt no 10 līdz 20 mājām vai radīt silto ūdeni gandrīz vai visam ciematam. Apkalpojošai personāls palika pakaušus kasīdami...

Visas apgāde – būvmateriāli, degviela un lielgabarīta kravas tiek piegādātas pa ziemu, pa tā saucamajiem zimņiekiem (Ziemas ceļš). Tas tiek izšķūrēts pa purviem, ezeriem un tundru. Pa tiem var pārvietoties ar sniegamočiem, traktoriem un kāpurķēžu visurgājējiem. Ja pieturas labs laiks un sniega sega ir piebraukta stingra ir iespējams pārvietoties ar automašīnām.

Ekspedīcija „ARTIC CHALLANGE 2012”

Ekspedīcijas mērķis: Ar riteņtehniku sasniegt ciematu Krasnoshelje, autonomi bez kāpurķēžu tehnikas un helikoptera atbalsta. 

2012. gada 6. augusta vakarā ap pl. 23:00 pēc vietējā laika 10 kvadraciklu komanda ierodas Krasnoshelje, uzdevums ir izpildīts!

01. augusts.

Pus gadu ilgā gatavošanās ir noslēgusies un sākas aktīva rīcība. Pl. 07:00 no rīta 2 piekabēs ir sakrauti 10 kvadracikli un 10 piedzīvojumu kāri Latvieši ir gatavi ceļam. Mašīnas un piekabes ir pārkrautas, to var just uzsākot kustību, sajūgam ir ko turēt. Mums priekšā 1800 km Somijas un Krievijas asfalta, par pēdējo, mēs gidi Arnis un Mārtiņš, neesam droši, jo Krievijas asfalts bieži vien ir sliktāks par Latvijas bedraināko grants ceļu. Bet par to satrauksimies, kad šķērsosim robežu.

Pl. 13:30 esam uz prāmja Tallinā, ne bez piedzīvojumiem, prāmja vārti aizveras uzreiz pēc mūsu iebraukšanas kuģī.

02. augusts.

08:00 sasniedzam Somijas - Krievijas robežu aptuveni 80 km no polārā loka. Robežu šķērsošanas punkti šeit nav noslogoti, tāpēc strādā tie tikai pa dienu. Mums ir stunda laika līdz punkta atvēršanai – izliekam galdiņu un ieturam nelielas brokastis. Ceļā jau esam 25 stundas, visi jūtas nedaudz saburzīti un noguruši, it īpaši šoferi.

Somijas robežu šķērsojam veikli un mierīgi, jautrība sākas uz Krievijas robežas. Deklerāciju aizpildīšana prasa 3 stundas, taisnības labad jāpiebilst, ka tik laipnus un pretimnākošus Krievu muitniekus nav nācies sastapt, par ko beigās izsakām viņiem komplimentu. Beigās mums paskaidro, ka šo punktu dienā šķērso labi ja 10 mašīnas, tāpēc cilvēki šeit nav noguruši no pārslodzes, kā tas ir robežpunktos tuvu Baltijas valstīm, kur 80 % no rindas veido degvielas „kontrabandisti” ar vieglajām automašīnām.

Robežsargu sunim liekas aizdomīgs viens no kvadracikliem, tāpēc tā izķidāšana un salikšana aizņem vēl stundu.

Galvenais muitnieks mums jautā, kāpēc mēs nebraucam caur nākošo robežkontroles punktu, kas atrodas 200 km uz ziemeļiem. Atbildam, ka tur braucām pirms dieviem gadiem, ceļs tur Krievijas pusē bija drausmīgs, Toyotai LandCruiseram pat nolūza izpūtējs! Uz to viņš pasmaida un atbild, salīdzinoši ar mūsu ceļu tas ir lielceļs. Tāda atbilde mūs nedaudz apstulbina. Visās kartēs šis ceļs ir uzīmēts kā lielāks. Saprotam, ka citu variantu mums nav un jāmēģina būs izlauzties. Vēl drošības pēc pārjautāju: Bet nu vispār ar vienas ass piedziņas auto tur var izbraukt? Muitnieks atbild, ja būtu tikai buss, tad var – nezinu kā būs ar jūsu garo piekabi.

Pēc 5 km sākas Krievijas nekurienes ceļi, kas kartē ir iezīmēti kā asfaltēti ceļi...

Grants ceļš, kas greideri nav redzējis 30 gadus, šeit smalkā grants ir aizskalota un palikuši akmeņi futbolbumbas izmērā. Lai būtu vēl jautrāk, ceļš visu laiku ir vai nu lejup no kalna, vai kalnā augšā. Daudzviet diezgan spēcīgi ceļu ir izskalojušas lietus gāzes, lai tiktu kalnā, šīs vietas nāks šķērsot. Toyotai LandCruiseram ar četriem braucējiem, kas velk četrus motociklus, iet vieglāk, galu galā kalnā var uzbraukt arī ar pezeminātajiem. Savukārt Renault Traficam ar 2 litrīgu dīzeli, 6 cilvēkiem uz borta un piekabi ar 6 motocikliem, kur sastāva kopējā masa ir ~ 8 tonnas iet ļoti jautri..., dažbrīd visiem bija jāizkāpj un jāuzstumj, lai tiktu kalnā. Vēlāk jau prasmes bija rokā, un kalni tika pievarēti ar ieskrējienu, brīžiem tikai daži riteņi bija saskarē ar zemi...

Jau pēc 40 km ceļš palika ievērojami labāks - grants ceļš, pa kuru var pabraukt 40 km/h. Jau pēc 100 km nobraukta grantinieka mēs tālumā ieraugam asfaltu, uz brīdi nopriecājamies, bet tikai uz brīdi. Kad izbraucam uz asfalta atceramies slaveno krievu teicienu – U Rosiji dve bedi, duraki i darogi. (Krievijai ir divas nelaimes, muļķi un ceļi) Šo asfaltēto ceļu varētu ievietot sarkanajā grāmatā – jo tas spilgti ataino cilvēku mentalitāti, un to noteikti nevajadzētu remontēt. Par ceļa pamatu ir ņemts tas pats grants ceļš, pa kuru braucām ieprieš, bet redzams, ka visi milzīgie akmeņi nav novākti un smalkā šķembu frakcija nav uzbērta. Vienkārši ļoti drausmīgam grants ceļam ir uzliets asfalts. Nav izmantoti nekādi asfalta licēji – labākajā gadījumā ceļarullis. Rezultāts ir tāds – ļoti nelīdzens asfalta segums, pa kuru braucot ar ātrumu 20 km/h mētā kā jūrā uz jahtas vētras laikā, un ik pa brīdim no asfalta aug akmens. Patiesi – pa vidu asfaltam 15 - 25 cm augstumā akmens no 30 līdz 50 cm diametrā! Un tie ir ieasfaltēti tā, ka ārā tos vairs nedabūt. Uz dažiem no viņiem varēja veiksmīgi pārsist karteri vai noraut kādu piekares elementu. Pa šo ceļu braucās divas reizes lēnāk nekā pa grants ceļu iepriekš - fenomenāli!

Kad bijām nobraukuši 6 stundas pa šo 150 km garo ceļa posmu, uzbraucām uz Murmanskas šosejas. Tie cilvēki, kas nav bijuši Krievijā, nespēja atgūties no redzētā, un, še tev, nākošais pārsteigums – Murmanskas šoseja ir labāka par iepriekšējo ceļu tikai ar to, ka nav akmeņu uz ceļa! Paldies dievam ne ilgi, jau pēc 40 km ir jaunizbūvētā šoseja, kas ir jau mūsu VIA BALTIC līmenī.

Šķērsojam Polāro loku un braucam virzienā uz Kirovsku. Mums ir jāsteidzas, jo līdz vakaram mums jāpaspēj līdz savai bāzes vietai, kur mūs gaida vakariņas, pirts un gulta.

Kirovskā mēs uzpildamies Statoilā. Paralizējam kustību aptuveni uz stundu, jo mums jāuzpilda 1.5 tonnas degvielas. Katram mocim līdzi ir piecas 20 l. kannas, tāpat jāuzpilda arī moči. Viss šis pasākums ievelkas un krievu pilsoņi ir diezgan pikti.

Ap pl. 23:00 ierodamies vecā koka mājā, kas saucās Turbaza „Jalki-palki”. Spēka nav daudz, tāpēc sanesam drēbes, paēdam vakariņas, nomazgājamies un ejam gulēt. Vai gulēju nezinu – aizvēru acis un tāda sajūta, ka no rīta atvēru. Man pat likās, ka gultā nebiju izskustējies no vietas. 42 st. bez normāla miega un atpūtas liek sevi manīt.

03. augusts.

No rīta visi rosās, krāmē motociklus un piekabes. Divas piekabes, kuras esam atveduši sev līdzi vēl ir jāsaskrūvē. Pārējās četras mums ir atveduši Murmanskas bezceļu kluba biedri. Visi braucēji ir sadalījušies pa pāriem. Uz diviem cilvēkiem viena piekabe. Visa iedzīve, degviela, diviem močiem jāspēj paņem sev līdzi. Mums ar Mārtiņu ir katram sava piekabe – tajās ir kopējās nometnes mantas – lielā telts, lielais galds, virtuves piederumi, gāzes plīts un balons, ēdiens, dzēriens (alus, šņabis), rezerves daļas, eļļas, instrumenti. Tas viss aizņem tik daudz vietas, ka daļu savas degvielas mums nākas iedot zēniem. 

Mantu krāmēšana ievelkas līdz pl. 16:00. Paēdam pusdienas un ap pl. 18:00 esam gatavi izbraukt. Aptuveni četras stundas vēlāk nekā tika plānots. Izskan versija, varbūt izbraukt nākošajā dienā agri no rīta, bet tas nebūtu pareizi, jo, kā vēlāk pierādījās, tik liela grupa ātrāk par 10:00 izbraukt nevar.

Tāpēc pl 18:00 ekspedīcija startē no ciemata Oktjabirskij virzienā uz Krosnoshelje.

Ciemats Oktjabirskij ir radies 1938 gadā, kad sāka būvēt dzelzceļa līniju no Kirovskas uz Grimihu – otru lielāko pilsētu Kolas pussalā aiz Murmanskas. Staļins pavēlēja būvēt šo dzelzceļu, lai savienotu abas pilsētas. Būvēja to ieslodzītie un tāpēc šis dzelceļš tika nosaukts par MVD-609. Līdz Staļina nāvei izbūvēja 60 km ceļa.

Tieši šos 60 km mums būs jābrauc pa MVD-609. Jūtams, ka kopš 1950. gada šeit nav nekas darīts – daudzās vietās grants segums ir izdangāts un pārvietošanās ātrums brīžiem ir 5 km/h. Vietās kur segums ir labāk saglabājies, var attīstīt 30-40 km/h. Brīžiem ceļa vieta ir pārvērtusies purvā. Braukt par to var labi, tikai ūdens dziļums ir ap 1 m. Ja mēģina braukt pa purvu, tad pārsvarā iet lēnāk. Braucam lēnām, jo piekabes ir pārkrautas un braucot ātrāk tās noteikti var salauzt. Katrā piekabē ir 250 kg kravas. Tā lēnā ritmiņā mēs nobraucam 40 km. Ir jau 10:00 vakarā. Tiek pieņemts lēmums būvēt nometni. Daudzi grib braukt tālāk, bet satiekot fotogrāfu no Maskavas, kurš zina teikt, ka tālāk ir 20 km purvu un slapju vietu, apstiprinās doma par nometnes būvēšanu šajā sausajā paugurā. 

Būvējot dzelzceļu, paralēli tika būvēta telefona līnija, pie kuras, ik pēc 20 km, bija sakarnieku māja. Tieši pie vienas no sakarnieku mājās mēs uzbūvējām nometni. Šajā sausajā paugurā ir vairākas būdiņas uz metāla kamanām, tās šeit atvilktas pa zimniku un tās tagad izmanto tūristi, kuri dodas ar kājām uz Keivu augstieni. Iekšpusē tās ir diezgan bēdīgā stāvoklī, tāpēc mēs labāk guļam teltīs.

Ap pl. 24:00 esam paēduši vakariņas, un daudzi jau dodas gulēt. Ārā ir salīdzinoši gaišs, aptuveni tā kā pie mums Jāņos, tumšākais laiks ir no 23:00 – līdz 01:00.

Ap pusnakti sāku vākt nost no galda visu ēdienu, jo pa nakti uz galda atstāt neko nevar, var atnākt visu tūristu draugs – lācis. Par to mēs domājam katru brīdi, arī ejot uz mežiņu ar tualetes papīru rokā. Kad jau biju gatavs doties pie miera, pēkšņi tālumā izdzirdēju dunoņu – tādu, kā kara filmās kad tanki nāk. Skaidrs – visurgājējs dodas mūsu virzienā. Skaņa ir tāda, ka daži izsprūk no savām teltīm ar jautājumu: „Kas tā par skaņu?!” Dodamies skatīties. Piebrauc skaistulis, var redzēt, ka tikko no rūpnīcas, pilnīgi jauns visurgājējs. Mums visiem mute vaļā, filmējam un bildējam. Otrajā stāvā atveras durtiņas un parādās smaidīga seja manāmi ieņēmusi. Pa otrām durvīm izveļas trīs jaunieši, var redzēt, ka diviem no viņiem vēderā jau pa 0,7. 

Dažas pieklājības frāzes un jau pēc 15 min. esam pie mūsu galda un tiek tukšoti mūsu šņabju krājumi. Visi mūsējie jau ir pamodušies, jo jezga ir diezgan nopietna.

Personas diezgan interesantas: 

Ļoha – vietējais, strādā par gidu, ved zvejniekus un tūristus uz Keviem un pa Kolas pussalu vispār. Sāka mums  stāstīt par visiem sakarniekiem, kas dzīvojuši šajās mājas, bet tad saprata, ka mums nav jēgas neko stāstīt, jo tā pat zinām vairāk par viņu. Mēs par šo maršrutu, tiešām, varējām izstāstīt vairāk nekā viņš mums. 

Otrs Ļoha – Ģeologu firmas direktora dēls. Varēja redzēt, ka čalim visa pasaule pie kājām un domas velk uz izkaušanos un uzdzīvošanu.

Kā sauca šoferi neatceros, bet šis vīrs tikko ieradies no Antarktīdas, nostrādājis tur vairākus gadus par visurgājēja vadītāju, tagad dara to Kolas pussalā, ģeologu kompānijā. Uz jautājumu ko ved, atbildēja – kautkādu rezerves daļu. Vēlāk to mums parādīja – dzelzs stienis, aptuveni 15 kg smags. Tāda ir Krievija – lai aizvestu dzelzs stieni, vajag 3 cilvēkus un visurgājēju 150 000 Eur vērtībā, kas uz šo braucienu patērē 200 l dīzeļa!

Ap pl. 05:00 saprotam, ka savus ciemiņus jāmēģina dabūt prom. Tiek paziņots, ka šņabis ir beidzies. Visi ir labi iesiluši un mums tiek piedāvāts pavizināties ar visurgājēju. Protams, izmantojam iespēju, dažiem no mums paveicas, dabūjam izbraukt paši. Arī es nobraucu pāris kilometrus ar šo verķi. Braukšana diezgan jancīga – viss notiek ar elektronikas palīdzību. Grozot stūri, hidraulika griež vienu ķēdi ātrāk par otru, ar gāzes pedāli tiek uzturēti apgriezieni. Ātrumi tiek pārslēgti kā F1 – ar podziņu - uz augšu un leju. Braukšanas izjūtas ļoti labas, ņemot vērā, ka aparāts sver 11 tonnas un pa bezceļu var braukt līdz 60 km/h. Starp citu, verķis arī peld...

Pāris atvadu laipnības, un ciemiņi ar varu tiek iedabūti visurgājējā. No rīta ap 06:00 varam iet gulēt.

04. augusts

Rīts sākas vēlu, dažiem ar smagu galvu. Savācamies it kā ātri, un jau ap 11:00 esam gatavi braukt. Vēl neesam izbraukuši no nometnes, bet jau diviem močiem kautkādas problēmas. Vienai no Yamahām variātorā parādījies klakšķis, bet Kawasaki negrib uzņemt apgriezienus un deg motora kļūdas lampiņa. Kamēr citi noņemas ar Kawasaki diagnostiku citi lāpās ar aliņu. Ar satelītelefona palīdzību sazvanam Kawasaki spečuku, tiek nodzēsta kļūda un varam doties ceļā. Laiciņš jauks, spīd saule un ap 12:00 izbraucam no nometnes.

Šis posms jau ir krietni smagāks nekā vakardienas uzbērums. Pārsvarā tiek braukts ar pazeminātajiem ātrumiem un pilnpiedziņu. Pēc stundas ceļā klāt pirmie purvi, kur daži no dalībniekiem izvēlas nepareizu trajektoriju un norokas. Palīdzam viens otram , un dodamies tālāk. Šādas vietas seko aizvien biežāk un biežāk. Pamazām pāri sāk izstrādāt savas viltīgo vietu izbraukšanas stratēģijas. Vieni sien moci ar piekabi pie otra moča, kuram nav piekabes, citi brauc tik ilgi kamēr norokas, tad abi stumj moci ārā vai izvinčojās. Purviņi īsi un tas ir labs treniņš pirms lielajiem purviem.

Visi saprot, kāda kuram ir labākā izbraukšanas stratēģija. Piemēram, mums ar Mārtiņu tā bija sekojoša – es ar salīdznoši vieglo yamahu braucu pa priekšu, ja es izbraucu, tad pa blakus špūri  Mārtiņš ar savu smago Arktisko kaķi (Arctic Cat) noteikti izbrauks, savukārt, ja es iestrēgstu, vai man savs mocis ir jāstumj, tad Mārtiņam jāmeklē apkārtceļš. Mums abiem bija pašbūvētās piekabes, pateicoties kvadraciklu riepām, pa purvu tās brauca krietni vieglāk nekā pārējās ar uz pusi mazākām riepām.

Jau krietni pievakarē beidzot nokļuvām līdz pirmajām nopietnajām grūtībām – Marinskije purvi. Tā ir purvu sērija, kurus ieskauj kalnaini pauguri, kas ir nosēti ar akmeņiem automašīnu izmēros. Pa pauguriem purvus apbraukt nav iespējams, tie jāšķērso pa sausākajām vietām. Pirms purviem paņemam pauzīti, daļa nolaiž riepām spiedienu līdz 0.2 – 0.3 atmosfēām. Daļa aiziet izlūkos. Nolemjam purvu šķērsot pa vietām kur to ir šķērsojuši visurgājēji. Visi sadalās pa pāriem un dodas lielajā purvā, līdz vidum iet labi, nobraukuši ap 1 km uzduramies upei, kas ir diezgan strauja un dziļa. Skaidrs, ka jāmeklē platāka vieta, kur upe būs lēnāka. Tādu atrodam - brasls ko izmanto visurgājēji. Ūdens dziļums nedaudz pāri nabai, straume tāda, ka 4 vīri motociklu var noturēt. Uzsienam pāri šņori, pieštropējam manu moci un peldinam pāri. Mocis peld, tas nedaudz jāpietur aiz priekšas, lai to straume neparauj zem ūdens. Ar četru vīru spēku veiksmīgi to izdarām. Tā paiet aptuveni 2 stundas, kamēr pārpeldinam pāri visus močus un piekabes.

Bet purvs vēl nav galā, vēl aptuveni 1 km akaču un būsim ārā. Braucam tālāk pa purvu, aptuveni pēc 300 m purvu šķērso plāna augu sega, uz kuras uzbraucot tā pamatīgi sašūpojas. Skaidrs tur nevar braukt. Pāri, kas mēģināja braukt pa vidu, iepērās šajā mīkstumā un vajadzēja pusstundu lai tiktu ārā. Andris ar Aigaru pat izcēla visas degvielas kannas no piekabes, lai izvilktu piekabi no akača. Tie, kas aizbrauca vairāk pa labi un pa kreisi tika cauri bez vinčošanās. Pirmais nopietnais purvs tiek pievarēts 3 stundās. Līdz vakaram tiek uzveikts liels kalns un pāris mazi purviņi. Ap pl. 21:00 tiek nolemts uzbūvēt nometni. Šodien esam nobraukuši 60 km. 

Uzbūvējam nometni skaistā pakalnā pie upes. Visu pakalnu klāj sūnas un ķērpji, telti būvē kur gribi, visur mīksts. Tā kā šoreiz nometni uzbūvējam samērā laicīgi ir laiks uzbūvēt lielo telti, kurā brīvi var vakariņot 10 cilvēki. Kamēr pārējie pārģērbjas un būvē teltis gulēšanai, mēs ar Mārtiņu gatavojam vakariņas. Nekas sevišķs – gurķi ar sīpoliem un majonēzi, maizes ar sieru, sagriezta žāvēta desa, sausās tūristu pusdienas Travel Lunch, tēja, cepumi.

Šī ir vieta, kur katram motociklam viena degvielas kanna ir jāatstāj mežā. Atpakaļ ceļā šeit mēs uzpildīsimies. Jau rīt no rīta katra piekabe būs par 80 kg vieglāka. 

Jūtam savu ātrumu un saskaitot kilometrus, ko esam veikuši divās dienās, saprotam, ka ar šādu ātrumu noteiktajā laikā neiekļausimies. Pēc vakariņām uzrīkojam mazu sapulci, nolemjam rīt no rīta celties laicīgi un mēģināt startēt ātrāk, lai pieveiktu vairāk kilometrus. Ap 24:00 visi dodas pie miera. Novācu ēdienu un rūpīgi to paslēpju piekabēs, jo šajā apvidū lāči ir vairāk.

05. augusts

Pieceļos tā agrāk ap pl. 07:00, daži jau ir cēlušies un piemet malku ugunskuram. Tā kā ēdiens bija noslēpts, ātri to sāku krāmēt atpakaļ uz galda, lai viss notiek raiti. Ūdens uzvārīts un visi mauc iekšā Axa putras. Ir skaidrs, ja mēs vēlamies sasniegt Krasnoshelje, nebūs nekādu pusdienu paužu, atpūtas brīžu utt. Visi ēd tik, cik var apēst, nekad mūžā tik daudz auzu pārslas no rīta neesmu ēdis. 

Izdodas novākties ātri un ceļā esam jau pl. 10:00. Tas ir jauns rekords, laikam visas ekspedīcijas laikā tas tā arī netiks pārspēts.

50 metrus no nometnes jāšķērso upe, jau iepriekšējā vakarā atradām vietu, kur to labāk šķērsot. Zemāk pa straumi tā paliek šaura un ir ar lielu straumi, kur moci var viegli apgāzt, tāpēc izvēlamies platāku un dziļāku vietu, kur straume ir lēna. Visus močus pārpeldinam pāri upei, izņemot vienu – Artiskais kaķis ir tik smags, ka tas vienīgais pats spēj upei pārbraukt. Vienkārši viņš grimst, atšķirībā no pārējiem močiem, kas mēģina peldēt, bet pie šīs nianses es atgriezīšos stāsta turpinājumā.

Braucam raiti šķērsojot nelielus purvus, dažbrīd neveikli iebraucam visurgājēju risēs, kur protams, iestrēgstam. Pamazām visiem krājas pieredze, visi sāk atšķirt zāles krāsas purvos, un pamazām top skaidrs, kur var braukt, kur nē. Ļoti daudzās vietās kāpurķēdnieki ir izbraukājuši labākās vietas, un gribot negribot jābrauc vietā, kur skaidri zini, ka neizbrauksi. Šeit ļoti lielu lomu nospēlē motocikla svars, mīkstās vietās, laicīgi nokāpjot no motocikla, to pastumjot, tas aizbrauc, kaut pats esi iestidzis līdz jostas vietai dubļos.

Tā pamazām mēs piebraucam pie purva, kuram otru galu tā īsti nemaz redzēt nevar, skaidrs, esam pie Lielie Marijoki purviem. Brīdi padomājam, un dodamies uz kreiso flangu. Skatoties no malas šķita, ka tā purva mala ir augstāka. Purvs sastāv no mīkstajām vietām, kur zāle ir gaiši zaļa, un cietajiem pauguriem, kur aug kaut kas līdzīgs viršiem. Pa šiem pauguriem var droši braukt, tie veido kaut ko līdzīgi takām.

Jau iepriekš jāizskaitļo, kurš no pauguriem aiziet tev vēlamajā virzienā un jāturas uz tā.

Tā laipojot, mēs tiekam līdz purva vidum. Tālāk redzams, ka kāpurķēžu tehnika ir nopietni sarakusi, skaidrs tur ir ļoti mīksts, nolemjam tur nebraukt. Visi pārējie turas gar paša purva malu, braucot daļēji gar akmeņiem. Piebiedrojamies viņiem. Kādu brīdi braucam gar akmeņiem, nav gluži labākais variants, jo motocikli un piekabes gar akmeņiem tiek pamatīgi apskādēti.

Nav ilgi jāgaida, kad Raimonda piekabei tiek saplēsts ritenis. Paiet aptuveni divas stundas, kamēr mēs saremontējam riepu un varam doties tālāk. Dodamies atkal purvā iekšā – garām akačiem un pāri mazai upītei. Pēc brīža visi satiekamies otrā purva krastā, pie koka tiek piestiprināta plāksnīte ar mūsu ceļojuma logo. Lielais Marjoki mums atņēma 5 stundas. Jūtams pacilājums, viens no lielākajiem purviem šajā ekspedīcijā ir pievarēts, tiek atvērta alus pudele. Bet diena vēl nav galā, mums vēl jāpievar daudz grūtību un jānobrauc pēc iespējas vairāk kilometri. 

Tālāk mazi purvi mijas ar kalnainām grēdām, purvi paliek mīkstāki un akmeņi uz ceļa un ceļa malās paliek lielāki. Pamazām jūtams, ka tuvojamies Keivu augstienei, reljefs apkārt kļūst izsteiktāks, akmeņu vairāk. Parādās aizvien vairāk upes un strauti, to pārvarēšana jau notiek gandrīz katru stundu.

Ap pl 18:00 mēs iebraucam lielā klajumā, kurā redzams helikoptera nosēšanās laukums un dažādi konteineri. Pa kreisi no laukuma ieraugām vēja ģeneratoru. Skaidrs, laikam esam tikuši līdz pēdējai sakarnieku mājai. Tās nosaukums – Demkina māja. Līdz 2007. gadam šeit dzīvoja Demkins - sakarnieks. Piebraucam klāt, uz sliekšņa jau stāv smieklīga paskata vīriņš. Vēlāk viņu iesaucām par Paganelu, gluži kā varoni no filmas „Kapteiņa Granta bērni”.

Viņš ir arheologs un strādā Keivu augstienē jau 17 gadus. Zīmē cēlmetālu un minerālu kartes, kuras starp citu no viņa pērk Norvēģi! Aptuveni stundu paklačojam par Keviem, lāčiem, dzīvi šeit un vispār. Dodamies tālāk.

Demkina māja ir punkts, līdz kuram var nokļūt ar ļoti sagatavotu džipu (sporta), vismaz Krievu offroadisti to ir paveikuši. Tālāk ir divi ceļi, pa kreisi uz Keivu augstieni un pa labi uz Krasnoshelje. Pa kreisi uz Keiviem ar sporta mašīnu var braukt, ceļš pa Keiviem ir samērā viegls, jo tā ir augstiene. Toties pa labi, sākas smagākais ceļa posms mūsu ekspedīcijā, mums jānobrauc vairāk nekā 100 km ļoti smaga bezceļa.

Zinām, ka pēc 20-30 km jābūt Amazonīta (pus dārgakmens) ieguves raktuvēm, līdz turienei ceļam vēl jābūt kaut cik braucamam. Šos atlikušos 20 km veicam aptuveni 4 stundās, pa ceļam mums pavērās diezgan iespaidīgi skati, milzīgi stāvumi, klintis, straujas akmeņainas upes, tundra, purvs braucot kalnā, purvs braucot no kalna... Pie tā ir jāpierod.

Vēlā vakarā nokļūstam līdz Amazonīta raktuvēm, tāda sajūta, ka te viss pamests pavisam nesen. Stāv cisternas, traktors, dažādas rezerves daļas, namiņi, būdiņas. Atrodam lielāku laukumu un būvējam nometni. 

Pēc kartes redzu, ka lejā purvā ietek upīte, paņemu traukus un dodos lejā uz purvu. Pāreju tam pāri, bet upīti neatrodu. Ieklausos, kautkur tālumā čalo, eju pret kalnu un redzu, jā, ir strautiņš. Interesanti redzēt, kā strauts ieiet purvā un tas aprij straumīti, tā, ka no ūdens nepaliek ne vēsts.

Šovakar lielajā teltī sapulce. Pēc odometriem redzam, ka šodien izdevies nobraukt 70 km. Līdz Krasnoshelje vēl palikuši 80-90 km. Pēc kartēm un cilvēku stāstītā ir skaidrs, ka grūtības mums vēl tikai ir priekšā. Tiek pieņemts lēmums piekabes noslēpt šīs nometnes tuvumā un rīt no rīta doties līdz Krasnoshelje tikai ar kvadracikliem. Tas nav tik vienkārši kā izklausās. Ir ļoti liela iespēja, ka mēs līdz ciematam netiekam, šādam gadījumam jāņem līdzi teltis, guļammaisi, ēdiens. Arī rezerves daļas un instrumenti, kas atrodas piekabēs jāpārkrāmē uz motocikla. Gadījumā ja netiekam līdz ciematam, mums beigtos arī degviela, tāpēc jāņem līdzi arī tā. Izvērtās debates par degvielas daudzumu, kas būtu jākrāmē uz močiem. Vakarā tiek pieņemts lēmums uz moča likt 20 l. 

Ap pl. 01:00 naktī nometne liekas gulēt. Kaut kas mani nomāc un palieku pārlieku uzmanīgs. Redzu tālumā mākoņus un baidoties no stipra vēja, piesienu lielo telti pie kāpurķēžu gabaliem. Salieku visu ēdienu piekabēs, un, ejot gulēt, paņemu līdzi lielo nazi. Nolieku to teltī sev blakus pa ķērienam. Jau gandrīz biju iemidzis, kā sadzirdēju, ka kalna pusē kādam izbeidzās dzīvība. Tā arī ar nazi rokā aizmigu...

06. augusts

Visi jau ir piecēlušies, bet es vel neesmu no telts izlīdis. Saprotu, kas vakar mani nomāca – pamazām nāk virsū nogurums. 10 – 12 stundas dienā uz moča, rūpes par nometni, atbildība, stress. Tas viss sāk atspoguļoties ne tikai uz ķermeni, bet arī uz galvu. 

Paēdam brokastis un vācamies. Ap pl. 12:00 esam sakrāmējušies un gatavi noslēpt piekabes. Nobraucam aptuveni 2 km un atrodam piemērotu mežu kur novietot piekabes. Noliekam tās pie biezākajiem kokiem un apsedzam ar zariem, lai no helikoptera tās nepamanītu. 400 litriem degvielas šeit ir liela vērtība, tāpēc to labāk kārtīgi paslēpt.

Burtiski pēc 100 m no vietas kur noslēpām piekabes sākas purvs, tas pēc savas struktūras un veidojuma mums ir nesaprotams. Mēs braucam it kā kalnā, bet purvs ir nemainīgs, tas ir mīksts un mocis iet ar grūtībām. Kad par to braucam jau kādas 15 min, paskatos uz aizmuguri. Pa šīm 15 min un 5 km esam pacēlušies jau krietni virs citiem kalniem. Vēl pēc brīža redzam kalna virsotni. Tur ir skaidri saskatāma kalnu pārejas vieta, kuru ir izbraukājuši kapurķēdnieki. Uzbraucot tur augšā, paveras pasakains skats – 20 km apkārtnē redzami visi kalni un purvi - skaisti.

Braucot lejā pa kalnu viss tas pats, purvs lejā no kalna. Dažiem pat izdodas iesēsties, interesanti, kā var iesēsties braucot lejā pa stāvu nogāzi?! Raimonds pieturās pie savām tradīcijām un ir pirmais, kas apgāžas, nelielā ātrumā uztriecoties akmenim, kas paslēpies ķērpjos. 

Stundas laikā esam nobraukuši 10 km, šis posms mums ar piekabēm būtu prasījis kā minimums 3 stundas. Ātrums ir audzis krietni, bet līdz ar to arī ir audzis risks savainoties un salauzt moci. Jau nākamajā purviņā apgāžas Mārtiņš. Viens viņš moci atgāzt atpakaļ nevar, steidzos palīgā. Pa diviem to atveļam uz riteņiem. Ik pa brīdim šķērsojam mazas upītes, tās ir straujas, bet salīdzinoši seklas, tāpēc īpaši tās mūs neaizkavē. Kā labs orientieris mums ir visurgājēju iebrauktās sliedes, tāpēc turamies pie tām. Skaidrs, ka šīs tehnikas šoferi labāk pazīst apkārtni un viņi noteikti ir braukuši pa vieglāk izbraucamajām vietām. Ne visur akli var braukt pa visurgājēju ceļu, vietās kur purvi sāk šūpoties izvēlamies citas trajektorijas. Dažreiz, apbraucot it kā aizdomīgu vietu, iebraucam vēl sliktākā vietā, kamēr pirmie divi moči stumjas ārā, pārējie, kā darba skudras, meklē labāku izbraukšanas trajektoriju. Tādā veidā mēs, savstarpēji mainoties, krietni palielinām mūsu braukšanas ātrumu. Katru stundu paņemam pauzīti uz piecām minūtēm, ieēdam kādu šokolādi, iedzeram ūdeni vai alu.

Pēc 4 stundām esam nobraukuši pusi ceļa, aptuveni 40 km. Sāk izskatīties, ka šādi turpinot mēs mērķi sasniegsim, bet neviens par to skaļi nerunā. 

Šajā vietā mums jāizlemj, kā rīkoties tālāk. Ja turpināsim braukt pa visurgājēju ceļu iebrauksim 15 km garā purvu sērijā, kurus pēc nostāstiem visurgājēji šķērso tikai ziemā. Otrs variants doties pa kalniem apkārt purviem. Šo izvēles iespēju zinām tikai mēs ar Mārtiņu, citiem to nepiedāvājam, lai neveidotos situācija – „Es taču teicu, ka vajadzēja tur braukt!”

Griežam nost no visurgājēju ceļa un braucam pa mežu. Brīžiem jāšķērso purviņi no 50 – 200 m gari, bet tā kā tie nav visurgājēju uzrakti, tos viegli šķērsot. Brīžiem mežs paliek pa biezu un jālaužas ārā uz purvu, jo tur braucas vieglāk. 

Vienā no pieturvietām pēkšņi nevar iedarbināt Andra Can-Am motociklu. Tika pārbaudīti drošinātāji, bet nekas nepalīdzēja. Šajā brīdī laikam jau dažiem pazibēja doma par šī moča atstāšanu šeit, jo pavilkt to šajos apstākļos nav iespējams. Tādā gadījumā jāgaida ziema, kad evakuācija būtu krietni lētāka, vai pa dārgo jāizved ar visurgājēju vai helikopteru vasaras laikā. Vēl viena iespēja atvest visas iespējamās rezerves daļas un remontēt uz vietas. Nevienu šāda alternatīva neiepriecina... labi, ka vainīga bija masas kleme, kas strāvu instrumentu panelim deva, bet vadības bloks impulsu uz starteri nedod, jo jaudas nepietiek. Domāju šis starpgadījums lika daudziem skrējējiem saprast, ka moča salaušanas gadījumā sekas var izrādīties ļoti dārgas.

Aptuveni 10 km braucot pa mežu un kalniem sāk parādīties akmeņi, no sākuma tie ir mazi un reti, bet jo vairāk dodamies kalnā, jo lielāki tie paliek, līdz brīdim, kad akmeņu jau ir tik daudz, ka sākas kautkas līdzīgs triālam. Tas man galīgi vairs nepatīk. Šādās vietās ir viegli salauzt motociklu un iedzīvoties traumās. Redzu, ka kalna pakājē ir purvs. Aizeju ar kājām līdz tam – tas ir taisns kā galds un ved tieši Krasnoshelje virzienā.

Visa grupa brauc no kalna lejā un laižas purvā iekšā. Kad vesela stunda pavadīta dzīvojoties pa akmeņiem, ļoti patīkami atkal pabraukt pa purvu.

Prieki bija īsi, pēc 1 km purvs sāk parādīt savu raksturu un mums atkal gribējās atpakaļ uz kalna. Šādi līkumojot no kalna uz purvu mēs meklējām labākās izbraukšanas vietas. Mums tas izdevās veiksmīgi, izņemot pāris situācijas, kad daži apgāzās, ieskaitot arī mani. Labi, ka viss beidzās veiksmīgi.

Tā laužoties cauri kādam akmeņainam kalnam uzduramies taciņai. Var redzēt, ka to ir iestaigājuši cilvēki. Sākam braukt pa taciņu un jūtam, ka tā ved tieši Krasnoshelje virzienā. Pēc kartes atrodamies 15 km no Krasnoshelje, apstājamies, ieslēdzam telefonus, jā ir mobilā telefona zona. Cenšamies sazvanīt mājas saimnieci, kas mūs uzņems. Sazvanīt neizdodas, zona par švaku. Nolemjam šķērsot pēdējo nopietno purvu un tad centīsimies sazvanīt vēlreiz. Aptuveni pēc 5 km nobraucam no kalna un iebraucam pēdējā purvā, kas mūs šķir no Krasnoshelje. Jau ieraugot to, saprotam, ka viegli nebūs. Pēc 200 m purvs paliek akačains un dziļš. Vajadzīga stunda lai dabūtu visus močus pāri. Jūtam, ka finišs ir tuvu, un palikuši pēdējie kilometri, neviens nefilazofē un nekomentē, visi strādā lai tiktu uz priekšu. 

Aiz purva nākošais kalns, kur jāturas tuvāk taciņai, lai atrastu vieglāk izbraucamo vietu. Pamazām taciņa paliek platāka un platāka, pēkšņi ieraugu motocikla ar blakusvāģi sliedes, saprotu, tas ir viss – esam klāt! Līdz ciematam 8 km, zvanam saimniecei sakām, ka pēdējo purvu esam šķērsojuši, pēc pusstundas būsim. Viņa paskaidro, kur mums ciematā jābrauc, un kurā krustojumā aiz purva jānogriežas. Par ko pabrīnāmies, domādami cik tad to krustojumu tur vispār var būt!? 

Pēdējā pusstunda jau ir tīrā atpūta, braucam pa iebrauktu ceļu, pa kuru vietējie acīmredzot brauc ogot un sēņot. 

Iebraucot Krsnoshelje mūs visus pārņem sajūsmas un pārsteiguma izjūtas vienlaicīgi. Sajūsma ir par paveikto, bet pārsteigums par to cik ciemats ir liels un pamatīgs. Apstājamies Krasnoshelje pievārtē, un visi apsveic viens otru, mūs pārņem neviltots prieks. Šajā brīdī piebrauc UAZ mikroautobus, kurā ir vīriņš, kas mūs pavadīs līdz mūsu naktsmājām.

Piebraucot pie mājas, visi, pirmkārt, ieslēdz mobilos telefonus, lai sazvanītu savas ģimenes, tikai pēc tam sākas pārģērbšanās un mantu vākšana. 

Pulkstenis ir 21:00 un mēs 9 stundās nobraucām 80-90 km. Katram mocim odometrs rādīja savādāk.

Turpmākās dienās seko ekskursijas pa ciematu un ceļs atpakaļ, bet šis stāsts būs uz septembra vidu.

 

 


 
 
Tālrunis: +371 29458000
Darba laiki: Pirmdiena līdz piektdiena - 09:00 līdz 17:30
Sestdiena - slēgts
Svētdienas - slēgts
Par jebkuru jautājumu kontaktējiet 4x4veikals@gmail.com
© 2009 visas tiesības reģistrētas SIA ATV centrs.
Informāciju no šīs lapas publicēt atļauts tikai ar īpašnieka
rakstisku atļauju.
Valid XHTML